Lūcija Zamaiča
Rakstniece
Vārds, uzvārds
Lūcija Zamaiča
Dzīves dati
23.02.1893 - 17.01.1965
Dzimusi Vecsaules pagasta "Lielerķenos". Mirusi Rīgā, atdusas Meža kapos.
Dzīves gājums
Mācījusies meiteņu skolā Bauskā, Jelgavas tirdzniecības skolā un V. Olava komercskolā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā dzīvo Arhangeļskā (Krievija), strādājot par skolotāju latviešu bēgļu skolā un par bibliotekāri.
Publicējas no 1917. gada. Dzejoļu krājumi "Mana dvēsele" (1917), "L'intérieur" (1920), "69°33'11 ziemeļu platumā" un "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (abi 1923), "Mīlas kontrabanda" (1931) u.c. Rakstījusi arī dzejprozu, romānus. Skandalozu slavu sagādāja garie stāsti "Līvijas dienas grāmata" un "Čigāns un trīs dāmas" (abi 1924). Stāsti ar asprātīgiem sižetiem, vietumis erotiski. Dažādu aprindu sieviešu tēlojums, rādot to dzīves bezjēdzību. Īpaši skandalozs bijis referēts "Pilsoniskā sieviete laulībā un sabiedrībā" (publicēts "Rīgas Ziņās", 17.01. 1925), vēršoties pret pilsonisko laulību, kas, atbrīvodama sievieti no darba, noved to pie prostitūcijas.
Dzīvojusi Francijā, Itālijā, Alžīrijā, no 1927. gada pastāvīgi Rīgā. 1940. gadā Zamaiča bijusi Bīriņu atpūtas nama vadītāja. Vācu okupācijas laikā apcietināta,deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā (1941). Pēckaru gados nepublicējas. Nepublicētie un pagrīdes presē ievietotie dzejoļi apkopoti krājumā "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (1978) un 50 mīlas dzejoļi grāmatā "Te, kas saule" (2000).
Publicējas no 1917. gada. Dzejoļu krājumi "Mana dvēsele" (1917), "L'intérieur" (1920), "69°33'11 ziemeļu platumā" un "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (abi 1923), "Mīlas kontrabanda" (1931) u.c. Rakstījusi arī dzejprozu, romānus. Skandalozu slavu sagādāja garie stāsti "Līvijas dienas grāmata" un "Čigāns un trīs dāmas" (abi 1924). Stāsti ar asprātīgiem sižetiem, vietumis erotiski. Dažādu aprindu sieviešu tēlojums, rādot to dzīves bezjēdzību. Īpaši skandalozs bijis referēts "Pilsoniskā sieviete laulībā un sabiedrībā" (publicēts "Rīgas Ziņās", 17.01. 1925), vēršoties pret pilsonisko laulību, kas, atbrīvodama sievieti no darba, noved to pie prostitūcijas.
Dzīvojusi Francijā, Itālijā, Alžīrijā, no 1927. gada pastāvīgi Rīgā. 1940. gadā Zamaiča bijusi Bīriņu atpūtas nama vadītāja. Vācu okupācijas laikā apcietināta,deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā (1941). Pēckaru gados nepublicējas. Nepublicētie un pagrīdes presē ievietotie dzejoļi apkopoti krājumā "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (1978) un 50 mīlas dzejoļi grāmatā "Te, kas saule" (2000).
Izmantotie avoti
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003
Latvijas Enciklopēdija 5. sēj. (RO-Ž). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2009
