Berta Pīpiņa (1883-1942?)

Sabiedriskā  darbiniece, rakstniece

Dzimusi 1883. gada 28. septembrī Codes pagasta Spāriņu krogā. Krodzinieka Ziemeļa meita. Beigusi Misas pagastskolu, Beķera meiteņu proģimnāziju Bauskā. No 1901. gada mājskolotāja Harkovā. Berlīnē studējusi valodas mācīšanas metodi cilvēkiem ar valodas apguves grūtībām (1904-1908). Laulības ar literatūrkritiķi un žurnālistu Ērmani Pīpiņu-Vizuli (1910). Aktīvi darbojusies dažādās pašvaldībās un sabiedriskās organizācijās. Rīgas pilsētas domniece (1919-1931), demokrātiskā centra deputāte Saeimā (1931-1934). Aktīva cīnītāja par sieviešu tiesībām un no 1922. gada Latvju sieviešu nacionālās līgas biedre. Laikraksta "Latviete" izdevēja un red. kolēģijas locekle (1934-1940). No 1936. gada vadījusi spiestuvi "E. Pīpiņš un J. Upmanis". Publicistiski apcerējumi ievietoti laikrakstā "Jaunākās Ziņas". Daudz publiski referējusi par audzināšanas jautājumiem. Brošūra "Kā es runāju ar saviem bērniem par dzimuma dzīvi" (1927). Romāns "Lejaskrodzinieka meita" attaino sievietes likteni 19.gs. 80. gados (1935). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Deportēta (1941). Par tālāko likteni precīzu ziņu nav. Piemiņas vieta Rīgas Pirmajos Meža kapos.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.; Berta Pīpiņa, pieejams literatura.lv (skatīts 05.08.2022.)