Krišjānis Berķis (1884-1942)

Ģenerālis

Dzimis 1884. gada 26. aprīlī Bauskas apriņķa Bērzukrogā (Īslīces pag.), kalpa ģimenē. Mācījies Kaucmindes pagastskolā, beidzis Bauskas pilsētas skolu (1903). Mācījies Viļņas junkuru skolā (1903-1906), Kara akadēmiskajos kursos (1929-1930). Kā podporučiks (1906) sācis dienestu 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos. Pirmā pasaules kara laikā kā rotas, vēlāk bataljona komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā, Karpatos, Galīcijā. 1909. gadā Kr. Berķis saņēmis poručika dienesta pakāpi, 1913. gadā – štābkapteiņa un 1917. gada janvārī – kapteiņa dienesta pakāpi. Pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 7. Tukuma latviešu strēlnieku pulku par bataljona komandieri (1917), nedaudz vēlāk iecelts par pulka komandiera vietas izpildītāju. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Sasniedzis apakšpulkveža pakāpi, apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III, IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, arī ar Jura krusta IV šķ. Pēc lielinieku apvērsuma arestēts par pretošanos revolucionāru komitejai un atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc tam aizbraucis uz Somiju, bet, lielinieku vajāts, bijis spiests bēgt uz Krieviju. 1918. gada vasarā atgriezies Somijā, dzīvojis Hemēnlinnā. 1919. gada februārī atstājis Somiju, ieradies Tallinā, uzņemts Ziemeļlatvijas brigādē par Rezerves bataljona komandieri, ko pats Tērbatā saformējis lielākoties no brīvprātīgajiem. Bataljons pārdēvēts par 2.Cēsu kājnieku pulku. Cīnījies pie Rūjienas pret lieliniekiem, jūnijā - pret Landesvēru un Dzelzsdivīziju pie Cēsīm un Raunas. Pēc vāciešu sakaušanas 6. jūlijā savu karaspēku ievedis Rīgā, kur abas mūsu armijas - Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāde - savienojās. Par šo kauju nopelniem Kr. Berķis paaugstināts par pulkvedi. 1919. gada 6. augustā Kr. Berķis iecelts par 3. Latgales divīzijas komandieri. Apbalvots Ar Lāčplēša Kara ordeni III šķ. par savas divīzijas vadīšanu kaujā pret bermontiešiem, bez sevišķiem zaudējumiem ieņēmot Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Izšķirošajās kaujās par Rīgas atbrīvošanu no 3. līdz 11. novembrim komandējis kaujas grupu Rīgas rajonā, izcīnot kaujas pie Priedaines, Bulduru tilta un gar Lielupi, atbrīvojot Jūrmalu. Tam sekoja Jelgavas un Tukuma ieņemšana un bermontiešu aizdzīšana pāri Lietuvas robežām. 1919. gada decembrī Kr. Berķis ar savu divīziju ieradās Latgales frontē. Vadīja mūsu karapulkus līdz Latvijas galīgai atbrīvošanai. Paaugstināts par ģenerāli 1925. gada 22. jūnijā. Par kauju nopelniem apbalvots ar LKO II šķ. un I šķiras ordeni (1927). Līdz 1934. gadam 3. Latgales divīzijas komandieris, no 1934. gada - 2.Vidzemes divīzijas komandieris, visu apgabalu garnizonu priekšnieks. 1934. gadā iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1940. gada aprīlī - jūnijā kara ministrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni I, II šķ., Viestura ordeņa I šķ., Francijas Goda Leģiona ordeni, Igaunijas Brīvības krusta I šķ. 2.pak., Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordeni, Lietuvas kara ordeņa "Vytis" I šķ. 3.pak., Aizsargu Nopelnu krustu. Piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. 1940. gada jūnijā devies trimdā uz Somiju, pēc tam atgriezies Latvijā. 1940. gada augustā kopā ar dēlu un vedeklu izsūtīts uz Krieviju, 1941. gada jūnijā arestēts. Miris Permā, cietuma slimnīcā 1942. gada 27. jūlijā.

J.Pihlaks. Lāčplēša kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. [Rīga]: Valters un Rapa, 2019. 324 lpp.; Ģenerālis Krišjānis Berķis, pieejams: https://www.karamuzejs.lv/index.php/lkm/generalis-krisjanis-berkis [01.11.2023.]