Aleksandrs Johans Romans (1878-1911)

Gleznotājs

Dzimis 1878. gada 14. janvārī Iecavas pagasta Dāzēnos. Jelgavas reālskolā (1890-1895) apmeklējis zīmēšanas nodarbības pie gleznotāja Jūliusa Dēringa. Beidzis Sanktpēterburgas mākslas akadēmiju (1904). Tur uzturējies, ilustrējis žurnālus un grāmatas, iesaistījies vietējo latviešu mākslas norisēs. Pirmais Bauskas apkaimes mākslinieks, kurš ieguvis akadēmisko mākslas izglītību. Jūgendstila un impresionisma ietekmē gleznojis figurālas kompozīcijas, izjustas ainavas un portretus. 1910. gadā no Sanktpēterburgas pārcēlies uz Jelgavu, kur atvēris gleznošanas darbnīcu. Piedalījies pirmajā latviešu mākslinieku izstādē (1911). Pazīstamākie darbi: "Iesvētīšanas diena" (1904), "Smaidošā meitene" (ap 1904), "Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā" (1909). Gleznojis altārgleznu Nikolaja baznīcai Jelgavā. Piemiņas izstāde Bauskā (1961). Miris 1911. gada 26. jūnijā, apbedīts Lieliecavas kapos

Ušča, A. Mākslinieki: Bauska, Iecava, Rundāle, Vecumnieki. Bauskas novads: Biedrība "Meistars Gothards", 2020, 179 lpp. 2020; Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 2.sēj. (K-R). Rīga: "Latvijas Enciklopēdija", 1996, 329 lpp.

Jānis Rieksts (1881-1970)

Fotogrāfs

Dzimis 1881. gada 21. maijā Iecavas pagastā. Fotogrāfa amatu apguvis pašmācības ceļā. Vadījis fotodarbnīcu (1901-1944) un izstāžu salonu (1909-1910) Rīgā. Piedalījies Latvijas fotogrāfiskās biedrības dib. (1906). Veidojis plašas reportāžas par Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu notikumiem. Bijis frontes fotogrāfs 1. latviešu strēln. bataljonā. Trīsdesmitajos gados darbojies fotopiederumu ražošanas uzņ. "Balta". Strādājis komb. "Rīgas foto" (1944-1964). Vairākās nozīmīgās izstādēs ārzemēs ieguvis apbalvojumus. Fotografējis ievērojamus kultūras darbiniekus - Raini, Aspaziju, E. Dārziņu un citus. Jāņa Rieksta darbi publicēti žurnālā "Stari", "Varavīksne" u.c. Apbalvots ar Atzinības krustu (V šķ., 1938). Miris 1970. gada 24. novembrī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Latvijas Enciklopēdija 4. sēj. (LA-RO). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2007

Jēkabs Reinis (1988)

Aktieris

Dzimis 1988. gada 7. augustā aktieru ģimenē. Mācījies Bauskas 1. vidusskolā, policijas akadēmijā. Absolvējis Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursu (2019). Uz Latvijas Nacionālā teātra (LNT) skatuves no 2018. gada. LNT ārštata aktieris no 2022. gada. Lomas Nacionālajā teātrī: Nubietis zaldāts "Salome" (2018), Uldis "Pūt, vējiņi!" (2018), Heincs Neitkens, dēls "Baltiešu gredzens" (2019), vairākas lomas izrādē "Alise Brīnumzemē" (2019) u.c. Zināmākās kino lomas: Miķelsons "Dvēseļu putenis" (2019), Vitolds "Sarkanais mežs" (2019), Vilis Lācis "Emīlija. Latvijas preses karaliene" (2021). Saņēmis 2018./2019. gada "Spēlmaņu nakts" balvu kā Labākais jaunais skatuves mākslinieks par Ulda lomu izrādē "Pūt, vējiņi" un balvu "Lielais Kristaps" par Labākā aktiera darbu daudzsēriju mākslas filmā "Sarkanais mežs".

Bauskas CB novadpētniecības mape "Aktieri"; Aktieris runā: Jēkabs Reinis. Pieejams www.kroders.lv (skatīts 26.03.2022.); Jēkabs Reinis, ārštata aktieris. Pieejams www.teatris.lv (26.03.2022.)

Jānis Reinis (1960-2016)

Aktieris

Dzimis 1960. gada 13. decembrī Obeļos (Ābeļdārzos), Lietuvā. Bērnība aizritējusi Subatē, skolas gaitas - Subates 8gadīgajā skolā, Ilūkstes vidusskolā. Beidzis Teātra fakultātes Nacionālā teātra kursu (1982). Talantu apliecinājis jau dimplomdarbu izrādēs, tostarp tēlodams Taukšķi "No saldenās pudeles" (1981). Kļūstot par Nacionālā teātra aktieri, ātri salauzis priekšstatu par jaunajiem un nepieredzējušajiem monoizrādē "Garlība Merķeļa sarunas ar Nezināmo" (1983), kā arī Toma Kentija "Princis un ubaga zēns" (1983) un Romeo "Romeo un Džuljeta" (1984) lomās. Par spilgtāko pēcstudiju lomu uzskatāma Klāva loma "Tikai muzikants" (1987). No komiskām lomām, kas sākotnēji šķitušas vispiemērotākās, ātri tapis skaidrs, ka Jānis Reinis spoži mirdz arī lirikā, varoņlomās, spilgtos raksturos visdažādāko tēlu šķautnēs. 1990. gadā aizgājis no skatuves. Ar ģimeni, sievu Lāsmu Kugrēnu un dēliem, dzīvojuši Kugrēnu senču mājās Bauskā. Pilsētā atvēris rotaļlietu veikalu. Pēc 9 gadiem pastāvīgi atgriezies teātrī, šoreiz Dailes teātrī (1999-2003). Tā laika spilgtākās lomas: virsleitnants Lukašs "Šveiks" (1998) un "Šveika jaunās dēkas" (2000), kā arī Džiga loma izrādē "Āksts" (2000). Vēl vienu dzīves posmu aizvadījis Latvijas Nacionālajā teātrī (2005-2010), spēlējot Ķenci "Mērnieku laikos" (2007), Voiņicki "Tēvocī Vaņa" (2008) un vēl dažas lomas. Kino pieredze: Jānis Robežnieks "Ja mēs visu to pārcietīsim" (1987), Johanness "Viktorija" (1988), "Another mother" (1995), Roberts Rambāns TV seriālā "Sirdsmīļā Monika" (1999-2001, 2015), Mārtiņš "Baiga vasara" (2000), Mārtiņš "Rīgas sargi" (2007). Pēc pēdējā darba cēliena Latvijas Nacionālajā teātri, strādājis dažādus, nelielus darbus. Devies mūžībā 2016. gada 27. augustā 55 gadu vecumā. Atdusas Ilūkstes kapos.

100 izcili Latvijas aktieri, 2. daļa. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018, 1015 lpp.; Bauskas CB novadpētniecības mape "Aktieri"

Gustavs Reinhards (1868-1937)

Ārsts

Dzimis 1868. gada 14. aprīlī Svitenes pagasta Igauņu mājās. Pilnā vārdā Gustavs Jānis Jēkabs Reinhards. Lauksaimnieku dēls. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, Tērbatas universitātes medicīnas fakultāti (1895). Vairākus gadus strādājis par acu klīnikas asistentu. Bijis acu ārsts Liepājā, kopš 1901. gada savas acu klīnikas vadītājs Rīgā. Pirmais veselības departmenta direktors. LU oftamoloģijas privātdocents. Vairākkārt Rīgas pilsētas domnieks. Pirmās un trešās Saeimas loceklis. Laikraksta "Tautas Balss" redaktors (1921-1922). Izdevis grāmatas par akluma, trahomas un žūpības apkarošanām. Miris 1937. gada 6. aprīlī, apglabāts Svitenes pagasta Vidukļu kapos.

Es viņu pazīstu. Rīga: Biografiskā archiva apgāds, 1939. 562 lpp.; Gustavs Reinholds, Nacionālā enciklopēdija, pieejams: https://enciklopedija.lv [21.11.2022.]

Jānis Reinhards (1860-1944)

Teologs

Dzimis 1860. gada 20. septembrī Svitenes Dučkenos. Tēvs pretojies aizrādījumiem par latviešu izglītības nepieciešamību un sūtījis dēlu mācīties. J. Reinholds mācījies Bauskas pilsētas skolā, Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā. Beidzis Tērbatas Universitātes teoloģijas fakultāti (1887). Latviešu studentu korporācijas "Lettonia" biedrs. Kalpojis Engurē 9 gadus. Saņēmis aicinājumu no Jelgavas pilsētas latviešu draudzes (1897). Kopā ar draudzi garīgi cēluši lielāko dievnamu Zemgalē - Nikolaja baznīcu Jelgavā. Bēgļu mācītājs Balvos Pirmā pasaules kara laikā. Pēc Latvijas valsts izveidošanas, atjaunoja Kurzemes Konsistoriju un veica tās ģenerālsuperintendanta pienākumus (vienīgais latvietis), bijis Jelgavas un Bauskas prāvests. Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un Zelta krustu. Boļševiku nošauts Jelgavā 1944. gadā.

"Londonas Avīze" Nr. 743 (16.09.1960), pieejams periodika.lv (10.03.2022); Es viņu pazīstu. Rīga: Biografiskā archiva apgāds, 1939, 562 lpp.

Alfreds Razums (1980-1929)

Būvinženieris

Dzimis 1880. gada 21. jūnijā Reiznieku mājās pie Bauskas. Izglītojies mājās, Bauskas pilsētas skolā un Jelgavas reālskolā. 19. gs. pašā nogalē, E.Veidenbauma iespaidā, mēģinājis rakstīt dzeju. Jelgavā mācījies 6 klases, turpinājis Čerepovecā, (Novgorodas gub.). Rīgas Politehniskā institūta students (1901-1909, ar pārtraukumiem), ieguvis būvinženiera grādu. Sabiedriski aktīvs - biedrības "Zemgalija" biedrs un protestu pret cara valdību dalībnieks, kā arī studentu pārstāvis "Studentu birojā". Idejisks aģitators 1905. gada revolūcijai, tāpēc emigrējis uz Skandināvijas valstīm. Politehniskā institūta noslēguma darbam pirmais izmantojis dzelzsbetona konstrukciju plānu, projektu. Strādājis Tambovas guberņā, praktiskās inženierijas piekritējs. Izmantojis jaunākās konstrukcijas, tehnoloģijas, uzbūvējis tā laika garāko dzelzsbetona tiltu. Saratovā vadījis uguns drošu ēku būvniecību. Neilgu laiku pedagogs. Atgriezies Latvijā (1913) un nodibinājis būvfirmu "inž. A Razums un Ko" ("Būvinženiers A.Razums", 1928). Viņa vadībā notikusi Rīgas pilsētas sistemātiskās kanalizācijas izbūve Maskavas un Pēterpils priekšpilsētās, Daugavgrīvas cietokšņa jaunbūve Mangaļu salā. Sarakstījis darbus "Mēchanika", "Daugava kā ūdens un kuģniecības spēks" u.c. Veicis pētījumus Daugavas spēksstacijas izbūvei pie "Doles". No LU dibināšanas dienas bijis klātesošs Inženierzinātņu fakultātes izveidē. Latviešu Izglītības biedrības un Latvijas Inženieru savienības pārstāvis. Paralēli darbojies kā uzņēmējs, veikti Liepājas-Glūdas dzelzsceļa jaunbūves (1925-1928) un Rīga-Rūjiena dzelzsceļa darbi (1928). Cik varējis, aicinājis un pats izmantojis modernākās būvmašīnas. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1929. gada 1. oktobrī.

"Students" Nr. 15 (11.10.1929) un "Latvijas Tirgotājs" Nr. 5 (1.05.1929) pieejami: LNB Digitālā bibliotēka periodika.lv (skatīti 10.02.2022.); Es viņu pazīstu. Rīga: Biografiskā archiva apgāds, 1939, 562 lpp.

Ģederts Ramans (1927-1999)

Komponists

Dzimis 1927. gada 8. septembrī Jelgavā. Ģeogrāfa Ģederta Ramana dēls. Klavieru un vijoles spēli apguvis Daugavpils mūzikas skolā. Mācījis Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, spēlējis pūtēju orķestrī. 20 gadu vecumā uzsācis mācības J. Mediņa mūzikas vidusskolā. Beidzis LV konservatorijas kompozīciju klasi (1955). Skaņu režisors Latvijas TV (1955-1968). No 1965. gada E. Dārziņa spec. mūzikas vsk. pedagogs, no 1973. gada arī LV konservatorijas pedagogs. Ģederta Ramana daiļrade ir žanriski daudzveidīga un melodiska. Darbi: 9 simfonijas - 1. (1957), 4. (1973, kamerorķestrim), 5. (1977, orķ. un korim), 9. (1988), simfoniskā poēma "Piemineklis" (1959), "Concerto leggiero" deviņiem džeza instrum. un stīgu orķ. (1970), operete "Sālsmaize Kartupeļu ielā" (1968) un citi. Latvijas Komponistu savienības biedrs (1957) un priekšsēdētājs (1968-1984). Miris 1999. gada 22. jūlijā Rīgā.

Bauska: vietas un laika grāmata. Rīga: Liesma, 1990, 236 lpp.; Latvijas Enciklopēdija 4. sēj. (La-Ro). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2007, 1023 lpp.

Ģederts Ramans (1889-1964)

Ģeogrāfs

Dzimis 1889. gada 27. janvārī Ceraukstes pagasta Rudzīšu-Tamanu mājās. Mācījies Griķu skolā. Beidzis Pleskavas mērniecības skolu (1910), LU Mat. un dabaszin. fakultāti (1926). Pirmā darbavieta - topogrāfs un kartogrāfs Krievijas nostūrī Besarābijā. Pēc Pirmā pasaules kara atgriezies Latvijā, ko cītīgi apceļojis. LU docētājs un Ģeogrāfijas inst. direktors (1922-1940). Latvijas Ģeogrāfijas biedrības priekšsēdētājs (1939-1944). No 1944. līdz 1950. gadam ieņēmis dažādus amatus LVU - docētājs, dekāns, katedras vadītājs. Apceļojis Z-Eiropu (1924), Z-Āfriku, Ekvatoriālo Āfriku (1928), Brazīliju (1936). Pētījumi vispārējā un reģ. fizioģeogrāfijā. Izstrādājis Latvijas fizioģeogrāfisko rajonējumu, ainavzinātnes pamatus. "Latviešu konversācijas vārdnīcā" iekļauti ap 5000 viņa aprakstu. No zinātniskā, pedagoģiskā darba aizgājis pret paša gribu. Mūža nogali pavadījis dzimtajā pusē. Miris 1964. gada 9. aprīlī Rīgā, apbedīts Bauskas raj. Važītes kapos.

Bauska: vietas un laika grāmata. Rīga: Liesma, 1990, 236 lpp.; Latvijas Enciklopēdija 4. sēj. (La-Ro). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2007, 1023 lpp.; Latvijas Ģeogrāfijas biedrībai 90, pieejams issuu.com (10.03.2022.)

Uldis Ramanis (1927-2014)

Lauksaimniecības zinātņu doktors

Dzimis 1927. gada 22. decembrī tēva mājās, Rundāles pagasta "Priedaiņos". 1935. gadā uzsācis mācības Rundāles sešklasīgajā skolā, turpinājis Bauskas pilsētas pamatskolā. 1942. gadā iestājās Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā, bet kara dēļ audzēkņus pārcēluši uz Saulaines lauksaimniecības skolu. Mācības beidzis 1947. gadā ar jaunākā agronoma kvalifikāciju. Pirmā darba vieta bija Saulaines mācību saimniecība, kam sekoja neklātienes studijas Lauksaimniecības akadēmijā Zootehnikas fakultātē. Izglītoties Augstākajā Aitkopības bonitieru skolā Ukrainā. Pēc triju gadu darba Saulainē sekoja darbs Bauskas rajona lauksaimniecības nodaļā par ciltslietu zootehniķi. Darbs Bauskas rajona kolhozā "Rainis”. Aspirantūra Latvijas Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūtā, kurā vēlāk vadīja Cūkkopības nodaļu. Darbs vainagojās ar cūku šķirnes "Latvijas baltā" izveidi, kas arī lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertācijas tēma. Tartu Lauksaimniecības universitātes promocijas padome piešķīrusi lauksaimniecības zinātņu doktora (emeritus) grādu. Pēdējos darba mūža 30 gadus aizvadījis Lopkopības institūtā Siguldā. Miris 2014. gada 14. februārī, atdusas Siguldas kapos.

Ramane, A., Truntika, A. Atmiņu upe plūst: rundāliešu stāsti. [Rundāle]: Rundāles novada dome, 2018. 274 lpp.