Jānis Pārstrauts (1851-1929)

Mācītājs

Dzimis 1851. gada 10. septembrī Bauskas pagasta Dirdes muižā. Rentnieku ģimenes dēļs. Mācījies Jelgavas latviešu un vācu Annas baznīcas skolā (1861-1864), reālskolā (1864-1868), ģimnāzijā (1868-1972). Eksāmeni Liepājas Nikolaja ģimnāzijā. Teoloģiju studijas Tērbatas universitātē (1874-1892). Studiju gados Tērbatas latviešu vakaru dalībnieks. No 1892. gada kalpojis draudzēs Saratovā, Liepājā (no 1908), Vārmē (no 1911). No 1921. gada dzīvojis Ģintermuižas nespējnieku patversmē, jo zudusi redze. Miris 1919. gada 4. aprīlī Jelgavā, apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Latvijas Enciklopēdija 4. sēj. (La-Ro). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2007. 1023 lpp.

Teodors Pauļuks (1867-1942)

Zemturis

Dzimis 1867. gadā Rundālē. Turīgs zemturis "Mazbērstelē" (lasāms arī Mazbērsteles muiža). Ap 1500 pūrvietu lielajā saimniecībā bijusi kuļmašīna, 2 traktori, 40 zirgi. Latvijas Lauksaimniecības kameras loceklis Zemgalē (1940) Izsūtīts. Miris 1942. gada 6. aprīlī Krasnojarskas apgabalā.

Zemgalē, kad kuļmašīnas dūc."Pēdējā Brīdī" Nr. 255 (1931); Aizvestie: 1941.gada 14.jūnijs. 2. papild. izd. Rīga: Latvijas Vasts arhībs, 2007. 811 lpp.; LNB Digitālās bibliotēkas kolekcija "Zudusī Latvija", grupas portrets, pieejams: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/33088/ [05.11.2022.]

Jānis Pauļuks (1965-1937)

Būvinženieris, Ministru prezidents (1923)

Dzimis 1865. gada 24. novembrī Lielsesavas pagasta Gaveņu mājās. Lauksaimnieka dēls pirmo izglītību saņēmis Svitenes pagasta skolā. Beidzis Jelgavas reālskolu. Mājskolotājs. 1892. gadā ar I šķiras būvinženiera grādu beidzis Rīgas politehnisko institūtu. Neilgu laiku strādājis Jelgavas dzelzceļā. Strādājis dzelzceļa būvniecībā un administrācijā Sibīrijā, Kaukāzā, Urālos (1894-1920), tostarp Ieņēmis atbildīgus posteņus. 1920. gadā arestēts, ieslodzīts. Atgriezies Latvijā (1921) un īsā laikā no inženiera Dzelzceļa virsvaldes tehniskajā direkcijā top par Satiksmes ministru (1921-1925). Latvijas valsts ministru prezidents no 1923. gada 27. janvāra līdz 1923. gada 27. jūnijam. Satiksmes ministrijas galvenais inspektors (1926-1927). Organizējis kara laikā izpostīto dzelzceļa līniju un zemesceļu atjaunošanu un labošanu. Dzelzceļa jaunbūvju ierosinātājs. No 1927. gada darbojies jaunbūvējamo dzelzceļu padomē. Izstrādājis dzelzceļu un tiltu projektus. Aizejot no valsts darba, piekopis lauksaimniecību savās lauku mājās "Baneri" pie Bauskas. Rīgas Latviešu biedrības biedrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (II šķ., 1926). Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultātes Goda doktors (1934). Miris 1937. gada 21. jūnijā Bauskas pagastā. 

Bauskas CB novadpētniecības mape "Personālijas M-P"; Latvijas Enciklopēdija 4. sēj. (La-Ro). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2007. 1023 lpp.

Jānis Roberts Pelcers (1913-2003)

Latvijas armijas virsnieks

Dzimis 1913. gada 1. oktobrī Cēsu apriņķa Katriņas (tagad Ērgļu) pagastā. Bijis vidējais bērns starp 2 māsām rentnieka, graudnieka ģimenē. Beidzis Jumurdas pamatskolu un Ērgļu draudzes skolu, Rīgas pilsētas komercskolu vakara nodaļu. Brīvprātīgi stājies karadienestā. Beidzis Latvijas Karaskolu (1939), iegūstot leitnanta dienesta pakāpi. Dienējis Bolderājas sapieru pulkā. Pēc Latvijas okupācijas ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā. Litenes virsnieku likteņu saudzēts, jo bijis aktīvs sporta dzīves organizētājs. Iesaukts vācu armijā (1943). Vācu armijai atkāpjoties, 1944. gadā J. Pelcers izlēma dezertēt, paliekot Dzimtenē. Kurzemes mežos pavadīta ziema. Vācu žandarmi viņu kā "bandas vadoni" apcietināja un ieslodzīja Liepājas cietumā. Nāves soda apstiprinājumu un izpildi izjauca kara beigas. 1946. gadā J. Pelceri apcietināja čeka un kā Dzimtenes nodevējs sodu izcieta gulagā Sverdlovskas apgabalā. 1954. gadā Jānis Pelcers atgriezās Latvijā. No 1966. gada dzīvoja Bauskā. Vairāk nekā 20 gadus nostrādājis Bauskas Sadzīves pakalpojumu kombināta krāsotavā. Bijis aktīvs sporta biedrības "Vārpa" dalībnieks un 25 gadus vadījis Bauskas rajona novusa sekciju. 1992. gadā reabilitēts un atzīts par politiski represēto personu. No Latvijas Valsts armijas atjaunošanas bijis tā biedrs, palīdzējis latviešu virsniecības tradīciju atjaunošanā. Par nopelniem Latvijas valsts aizstāvībā paaugstināts dienesta pakāpē – kapteinis, apbalvots ar Aizsardzības ministra un NBS komandiera Goda zīmēm (1993). Latvijas Novusa federācija 2008. gada janvārī J. Pelcerim piešķīra Latvijas novusa meistara titulu, novērtējot mūža ieguldījumu sporta veida popularizēšanā un attīstībā. Miris 2003. gada 12. jūlijā Bauskā, atdusas Bauskas Jaunajos kapos.

"Bauskas Dzīve" Nr. 125 (27.10.1999) un Nr. 6 (15.01.2016); "Kadets" Nr. 31, 2003, 96.-97. lpp.

Vilnis Pelcers (1959)

Novusists

Dzimis 1959. gada 17. aprīlī Cēsīs. Dzīvo Bauskā. Mācījies Bauskas astoņgadīgajā skolā un Bauskas 1. vidusskolā. Jau skolas laikā spēlējis basketbolu un futbolu, apmeklējis Bauskas rajona bērnu-jaunatnes sporta skolas basketbola nodaļu, kur 1977. gadā ieguvis Vissavienības vienveida klasifikācijas 2. sporta klasi. Pēc skolas beigšanas turpināja spēlēt basketbolu un futbolu, paralēli sāka nodarboties ar novusu un trenēties Bauskas rajona novusa sekcijas vadītāja Jāņa Pelcera vadībā. 2008. gada 1. maijā Ķekavā Latvijas Republikas individuālajā čempionātā novusā ieguva 1. vietu un kļuva par Latvijas čempionu novusā. Sākot no 2008. gada vairākkārt ir ieguvis ceļojošos Jāņa Pelcera piemiņas kausus novusā.

"Bauskas Dzīve" Nr. 52 (7.05.2008) un Nr. 40 (3.04.2009); Latvijas Novusa federācija, pieejams: www.novuss-lnf.lv/cempioni [21.10.2022]

Ludvigs Pelēķis (1927-1987)

Kodolfiziķis

Dzimis 1927. gada 10. janvārī Īslīces ciemā. Pēc Bauskas 1. vidusskolas absolvēšanas turpinājis izglītību Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1950). Aizstāvējis fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertāciju par atoma kodola spektroskopijas jautājumiem (1959). No 1963. gada LPSR ZA Fizikas institūta Neitronu aktivācijas analīzes laboratorijas vadītājs. Vairāk nekā 140 zinātnisko publikāciju autors. Miris 1987. gada 23. augustā.

Bauskas CB novadpētniecības mape "Personālijas M-P"

Rūdolfs Pelše (1880-1942)

Keramiķis

Dzimis 1880. gada 7. decembrī Ceraukstes pagastā. Beidzis Štiglica Centr. tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā (1905), kur apguvis keramiķa specialitāti. Pirmais profesionāli sagatavotais latviešu izcelsmes keramiķis. Strādājis Ukrainā (1906–1922), Mirgorodas Mākslas rūpniecības skolā. 1923. gadā atgriezies Latvijā. Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas meistardarbnīcas organizētājs, vadītājs (1924-1941). No 1931. gada Mākslas akadēmijas prorektors. Darinājis dekor. vāzes, šķīvjus. Monumentāli dekorat. keramika - kamīni, sienu rotājumi (kinoteātrī "Palladium', LU ēkas ārsnienām u.c.) Izveidojis Latvijas keramikas kolekciju Sevras manufaktūras muzejam Parīzē. Organizējis 1. Latvijas daiļamatn. izstādi (1937). Publicējis rakstus par lietišķo mākslu. Izstādēs piedalījies sākot no studiju gadiem Pēterburgā. Parīzes goda diploms un Grand Prix (1937). Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (III šķ., 1933). Izsūtīts 1941. gada 22. jūnijā. Miris izsūtījumā 1942. gada 30. oktobrī.

Klīdzējs, Imants. 100 Latvijas keramiķi. Rīga: SIA Nacionālais apgāds, 2002. 107 lpp.; Latvijas Enciklopēdija 4. sēj. (La-Ro). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2007. 1023 lpp.

Jānis Pelūde (1873-1911)

Revolucionārs, advokāts

Dzimis 1873. gada 16. oktobrī Mežotnes pagastā. Mācījies Mežotnes pagastskolā, Jelgavas reālskolā. Nokārtojis Pēterpils 6. ģimnāzijas abitūrijas eksāmenu (1896). Uzsācis darbu laikrakstā "Dienas Lapa", atspoguļojis pastāvošās iekārtas Krievijā politiskās, ekonomiskās, sociālās dzīves apstākļus. Apcietināts (1897). Trīs trimdas gadi Sevastapolē. Atgriežoties Rīgā (1902), uzsācis aktīvu revolucionāro darbību. Centies nodibināt sociāldemokrātu partiju. Ārstējies un dzīvojis Šveicē (1904-1906). Rakstījis vācu žurnāliem par strādnieku kustību. Pseidonīms J. Jaņķelis. Pašmācībā studējis marksismu. Pēc Tērbatas universitātes beigšanas (1907) uzsācis advokāta palīga darbu Rīgā, aizstāvējis strādnieku šķiru, sodītos revolucionārus. Jānis Pelūde miris Rīgā 1911. gada 20. jūlijā, atdusas Emburgas pag. Salgales kapos.

Bauska: vietas un laika grāmata. Rīga: Liesma, 1990. 236 lpp.; Jānis Pelūde, pieejams literatura.lv (skatīts 08.08.2022.)

Berta Pīpiņa (1883-1942?)

Sabiedriskā  darbiniece, rakstniece

Dzimusi 1883. gada 28. septembrī Codes pagasta Spāriņu krogā. Krodzinieka Ziemeļa meita. Beigusi Misas pagastskolu, Beķera meiteņu proģimnāziju Bauskā. No 1901. gada mājskolotāja Harkovā. Berlīnē studējusi valodas mācīšanas metodi cilvēkiem ar valodas apguves grūtībām (1904-1908). Laulības ar literatūrkritiķi un žurnālistu Ērmani Pīpiņu-Vizuli (1910). Aktīvi darbojusies dažādās pašvaldībās un sabiedriskās organizācijās. Rīgas pilsētas domniece (1919-1931), demokrātiskā centra deputāte Saeimā (1931-1934). Aktīva cīnītāja par sieviešu tiesībām un no 1922. gada Latvju sieviešu nacionālās līgas biedre. Laikraksta "Latviete" izdevēja un red. kolēģijas locekle (1934-1940). No 1936. gada vadījusi spiestuvi "E. Pīpiņš un J. Upmanis". Publicistiski apcerējumi ievietoti laikrakstā "Jaunākās Ziņas". Daudz publiski referējusi par audzināšanas jautājumiem. Brošūra "Kā es runāju ar saviem bērniem par dzimuma dzīvi" (1927). Romāns "Lejaskrodzinieka meita" attaino sievietes likteni 19.gs. 80. gados (1935). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Deportēta (1941). Par tālāko likteni precīzu ziņu nav. Piemiņas vieta Rīgas Pirmajos Meža kapos.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.; Berta Pīpiņa, pieejams literatura.lv (skatīts 05.08.2022.)

Vilis Plūdons (1874-1940)

Dzejnieks

Vilis Lejnieks dzimis 1874. gada 9. martā Bauskas pagasta Pilsmuižas "Lejeniekos". Mācījies Pilsmuižas pagastskolā, Bauskas pilsētas skolā. 1895. gadā beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Pēc skolotāju semināra beigšanas strādājis Liezērē, pēc tam Bigauņciemā un Rīgā. Tautiskā romantisma pārstāvis, latviešu liroepikas iedzīvinātājs un spilgts pārstāvis. Latvijas apdziedātājs dzejā, dabas lirikas meistars. Pseidonīmu Plūdons izvēlējies 1894. gadā, ko paņēmis arī par savu uzvārdu (1922). Pirmā dzejoļu grāmata "Pirmie akordi" (1895). Dzīvojis Jaungulbenē (1915-1919). Skolotājs Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1919-1934) un ražīgs veikums mācību līdzekļu radīšanā, latviešu lirikas apgūšanai skolēniem. Latvijas Skolotāju savienības valdes pārstāvis. Ievērojamākie darbi – poēmas "Atraitnes dēls" (1901), "Uz saulaino tāli" (1912) un dabas lirikas augstākais punkts "111 lirisku dziesmu" (1938). Būtisks viņa ieguldījums literatūrā bērniem - "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas" (1901, ar nosaukumu "Taivas ciems"), "Eža kažociņš" (1921), "Vītolu stabulīte" (1923). 1938. gadā saņēmis Tēvzemes balvu. Miris 1940. gada 15. janvārī un apglabāts Plūdoņu kapos netālu no Lejenieku mājām.

100 Latvijas personību. Rīga: Nacionālais apgāds, 2006. 227 lpp.