Laimonis Kalnieris (1934-2005)

Kultūras darbinieks, vēsturnieks

Dzimis 1934. gada 17. jūnijā Jelgavā. Otrā pasaules kara laikā ģimene pārcēlusies uz Salgales pagastu (1944). Ar izcilību pabeidzis Salgales pamatskolu, Kultūras darbinieku tehnikumu, ar “sarkano diplomu” - Ļeņingradas kultūras arodbiedrības augstskolu, kur pēc tās absolvēšanas piedāvāts pasniedzēja darbs. Tam nav piekritis, jo vēlējies dzīvot un strādāt Latvijā. Bijis kultūras namu direktores Madlienā, Kalnciemā, Bauskā (1970). Darba mūžs Bauskas novadā vēl aizvijies līdz gida pienākumiem Rundāles pilī, strādājis arī par muzikālās audzināšanas un vēstures skolotāju Mežotnes internātskolā, Pilsrundāles un Īslīces pamatskolās. Bauskas rajonā vadījis vairākus korus, vokālos ansambļus, pūtēju orķestrus, pratis spēlēt klavieres, akordeonu un mācījis to citiem. Padziļināti pētījis Otrā pasaules kara notikumus Bauskā 1944. gada jūlijā-augustā, apraksts-hronika "Dzīvība pret nāvi" publicēts laikrakstā "Komunisma Ceļš" (1979, Nr. 92-117). Bijis viens no Latvijas Tautas frontes organizētājiem Bauskā, piedalījies 1. un 2. kongresā. Saņēmis 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi. Izveidojis (1994) sabiedrisko organizāciju "Bauskas rajona Nacionālā apvienība", kas kā politiska organizācija (partija) kandidēja pašvaldības vēlēšanās. Bauskas rajona padomes deputāts, iestājies par Bauskas mūzikas skolas pārcelšanu uz piemērotām telpām, finansējuma piešķiršanu Bauskas slimnīcai. Devies mūžībā 2005. gada 16. decembrī.

Pēc Laimoņa Kalniera tuvinieku sagatavotās informācijas

Leo Kalnietis (1895-1941)

Kapteinis

Dzimis 1895. gada 15. oktobrī Svitenē ar uzvārdu Bergmanis. Beidzis zemkopības skolu Jonišķos. Lauksaimniecības instruktors. Iesaukts krievu armijā (1915), dienējis 12. Sibīrijas strēlnieku pulkā, pēc tam rezerves latviešu strēlnieku bataljonā Tērbatā. Beidzis 1. Kijevas praporščiku skolu (1916). Pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku (1917). Kā izlūku komandas priekšnieks piedalījies kaujās pie Rīgas un Siguldas. Apbalvots ar Annas IV šķ., Staņislava III šķ. ordeņiem, 1917. gadā saņēmis Jura krusta IV šķiras apbalvojumu. Pusotru mēnesis mobilizēts arī Sarkanajā armijā (1919). Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 10. jūlijā, piedalījies cīņās pret bermontiešiem pie Bolderājas un Torņakalnā, Līvbērzē un pie Dobeles. Par kauju nopelniem Bolderājā paaugstināts par virsleitnantu. Ievainots. 1920. gada 12. janvārī Latgalē, pie Jaundekšņu sādžas, būdams rotas komandieris, pēc savas ierosmes ar 9 kareivjiem devies ienaidnieka aizmugurē. Ar sādžas ieņemšanu sekmēja ienaidnieka sakāvi šajā frontes iecirknī un daudzu gūstekņu saņemšanu. Par to apbalvots. 8. Daugavpils kājnieku pulka virsleitnants. Pēc brīvības cīņām turpinājis dienestu Sapieru bataljonā. Atvaļināts slimības dēļ (1924). Dzīvojis Jelgavā. Bataljona komandieris 13. Bauskas aizsargu pulkā. Atgriezies armijā (1927), dienējis 7. Siguldas kājnieku pulkā, sasniedzis kapteiņa pakāpi. Mainījis uzvārdu uz Kalnietis. Turpinājis dienestu (1940-1941). Kritis kaujā pret vāciešiem 1941. gada jūlijā pie Stāmerienas.

Es viņu pazīstu. Rīga: Biografiskā archiva apgāds, 1939. 562 lpp.; Priedītis, Ē. Latvijas valsts apbalvojumi un lāčplēši. Rīga: Junda, 1996. 368 lpp.; Bauskas CB novadpētniecība mape "Virsnieki. Karavīri. Pretošanās kustību dalībnieki"

Ludvigs Kalniņš (1885-1968)

Ārsts

Dzimis 1885. gada 8. janvārī Bauskā. Beidzis Tērbatas universitātes medicīnas fakultāti (1914). Pirmās Latvijas neatkarības gados neilgi bijis ārsts Bauskas pusē, vēlāk Rīgā. Veselības dēļ pārcēlis uz Francijas dienvidiem, vēlāk – franču kolonijām Ziemeļāfrikā, kur labvēlīgi klimatiskie apstākļi. Pieņēmis pacientus Tunisijā un Marokā. 1942. gadā piespiedkārtā ar sievu atgriezies Rīgā, kur arī strādājis. Devies bēgļu gaitās uz Vāciju (1944). 1951. gadā pārcēlies uz ASV, gadu vēlāk saņēmis prakses licenci medicīnā un ķirurģijā un uzņemts plaušu speciālistu apvienībā. Specializējies tuberkolozes ārstēšanā. Bijis atzīts šīs jomas speciālists. Lettonia filistrs. Saņēmis Ņujorkas valsts mediķu apvienības goda diplomu par 50 gadiem ārsta profesijā (1964). Miris 1968. gada 24. martā Ņujorkā.

Bauskas CB novadpētniecības mape "Medicīna"

Indriķis Kalniņš (1897-1917)

Karavīrs

Dzimis 1897. gada 26. aprīlī Rundāles pagastā. Izglītojies Jelgavas reālskolā. Beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā (1916), dienējis krievu grenadieros. 1917. g. vasarā pārnācis uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku. Dažas nedēļas piedalījies Rīgas aizstāvēšanas kaujās. 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka praporščiks. Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 1920. gadā (Nr. 431). Apbalvots par 1917. gada 21. augusta cīņām pie Smilziņu kroga, Mazās Juglas rajonā. Kritis, vadot ložmetēju, 1917. gada 21. augustā, apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Pilsrundāles bibliotēkas novadpētniecības mape "Brīvības cīņas Rundālē"; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 613 lpp.

Vitauts Kalve (1913-1989)

Literatūrkritiķis

Dzimis 1913. gada 2. maijā Lielvārdē ar vārdu Vitolds Ēriks Kalniņš. Rakstnieka Jāņa Sarmas (dz. Kalniņa) dēls. Mācījies Bauskas, Daugavpils un citu pilsētu skolās (tēvs un māte bija skolotāji Bauskā). Beidzis LU Filoloģijas un filozofijas fakultāti (1939). Pirmā publikācija un recenzija 1938. gadā laikrakstā "Tēvijas Sargs". Strādājis par pedagogu, arhivāru, pieminekļu valdes inspektoru. Rakstījis recenzijas un apceres par literāriem darbiem laikrakstā "Latvija", savukārt trimdā esot - "Tilts", "Ceļa Zīmes", "Laiks", "Latvju Žurnāls". Emigrējis uz Vāciju (1944), vēlāk pārcēlies uz ASV, kur darījis dažādus darbus, tostarp bijis žurnāli "Vārti" gal. redaktors (1952-1953). Savus kritiķa principus paudis brošūrā "Mākslas vērtēšana un apcerēšana" (1964). Komentējis un veicis E. Virzas "Straumēnu" tekstoloģisko salīdzināšanu Rakstu 4. sējumam (1966), rediģējis un komentējis arī tēva Rakstus. Veidojis grāmatu māksliniecisko apdari. Atgriezies Latvijā 1984. gadā. Miris 1989. gada 15. aprīlī Durbē, apbedīts Priediena kapos, pārapbedīts Lielvārdes luterāņu kapos (1994).

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.

Teodors Karaša (1915-1975)

Gleznotājs

Dzimis 1915. gada 12. maijā Īslīces pagastā. Skolojies vietējā pamatskolā. Mākslā skolojies salīdzinoši maz. Dažus mēnešus mācījies Bauskā pie grafiķa Pētera Zuša, Mākslas akadēmijā - profesora Kugas meistardarbnīcā. Atzinību paudis V. Purvītis. Iztiku pelnījis Rīgas stikla fabrikā, bet darbs atstājis nelabvēlīgu ietekmi uz veselību. Izlēmis atgriezties laukos, kur nemitīgi strādājis pie audekla. Tēmas ainavām meklējis Ādžūnu apkārtnē, katrā gadalaikā atrodot vienreizējo. Pārliecināts reālists ar impresionista otras triepienu. Neilgu laiku strādājis Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā (20. gs. 40. gadi). Īslīces skolā vadījis gleznošanas un zīmēšanas pulciņu, zīmējis dekorācijas skolas teātra uzvedumiem. Katalogi liecina par aktīvu piedalīšanos izstādēs Bauskā, Jelgavā, citās Latvijas pilsētās un arī aizrobežu zemēs - Ņujorkā, Mehiko, Briselē, Londonā un citviet. Mūžībā aizgājis savā sešdesmitajā dzimšanas dienā - 1975. gada 12. maijā.

Bauska: vietas un laika grāmata. Rīga: Liesma, 1990. 236 lpp.; Bauskas CB novadpētniecības mape "Māksla. Personālijas"

Rūdolfs Karašnieks (1946-2023)

Kinooperators

Dzimis 1946. gada 1. septembrī Vecsaules pagastā. Beidzis Jūrmalas 4. vidusskolu (1963). Profesiju apguvis kinooperatoru kursos Maskavā (1976-1977). Strādājis apvienībā "Telefilma-Rīga", Latvijas Valsts Kinofotofono dukumentu arhīvā, kompānijā "Tele1" un citviet. Operators filmām "Glābēji un izglābtie" (1999), "Mīli savu tuvāko" (2000), "Līdzcietība" (2001), "Pulkvedis Oskars Kalpaks" (2001, kopā ar J. Bindaru). Precējies ar aktrisi, runas pedagoģi Daci Skadiņu. Devies mūžībā 2023. gada 12. martā.

Teātris un kino biogrāfijās, 2. sēj. [Rīga]: Pils, 2002. 460 lpp.

Pēteris Kārkliņš (1889-1954)

Piensaimnieks

Dzimis 1889. gada 28. februārī Ļaudonas pagasta "Vaguļos". 1916. gadā kopā ar brāli Jūliju devies apgūt zinības Pēterburgā. Vēlāk Pēteris devies uz Angliju studēt, apguvis angļu valodu, praktizējies Dānijā, Zviedrijā un 1928. gadā atgriezies kā diplomēts piensaimnieks. Viņa zināšanas noderējušas Latvijas sviesta eksporta sagatavošanā. Zinājis sešas valodas. Autors trīs grāmatām: "Sviesta kļūdas, to cēloņi un novēršana" (1925), "Tīra piena iegūšana un apkopšana" (1928), "Kā ražot lētu un vērtīgu lopbarību" (1932). 1935. gadā nopircis zemi Bauskas pusē un ierīkojis 7 hektārus lielu dārzu. Rundāles pagasta "Jaunlejniekos" (tag. Ziedoņu apkaime) P. Kārkliņš izmēģinājis Latvijas apstākļiem piemērotu augļu koku šķirnes. Par sievu apņēmis Veru Milleri, piedzimuši dēls Jānis (1944), meita Anna (1947). Kolhozā izglītotais vīrs bijis piena vedējs. P. Kārkliņš nepieredzēja sava dārza izputināšanu. Miris 1954. gada 12. jūnijā.

Pilsrundāles bibliotēkas novadpētniecības mape "Slaveni novadnieki"; Ramane, Aelita, Anna Truntika. Atmiņu upe plūst: rundāliešu stāsti. [Rundāle]: Rundāles novada dome, 2018. 274 lpp.

Valdemārs Kārkliņš (1906-1964)

Tulkotājs, rakstnieks

Dzimis 1906. gada 17. oktobrī Iecavas pagasta "Jaunlampju" mājās, lauksaimnieku dēls. Beidzis Iecavas pagastskolu, I. Kļaviņas ģimnāziju Bauskā. Mācījies Valsts tehnikumā Rīgā, neilgi - LMA. Literāro darbību sācis 1924. gadā žurnālā "Sensācija", kur publicētas viņa noveles un romāns "Dēmoniskais un dāma maskā". No 1926. gada profesionāls, ražīgs tulkotājs apgādā "Grāmatu Draugs". Tulkojis vairākus desmitus romānu, tajā skaitā M. Mičelas, Ā. Kronina, Ē. M. Remarka un citu populāru tā laika rakstnieku darbus. Biogrāfisku romānu autors: "Karaliene Kristīne" (1936), "Mopasāna dzīve" (1937). Tulkojis arī izdevniecībai "Zelta ābele". Emigrējis (1944). No 1950. gada līdz mūža beigām dzīvo ASV, Oregonas štata Seilemā. Strādājis uzrauga darbu klīnikā. Trimdā arvien vairāk pievērsies oriģinālliteratūrai. ASV tapis romānu cikls "Dieva zeme", romāni "Tikai mīlestība" (1959), "Vēstule no dzimtenes" (1957). Sarakstījis trīs lugas. Savā daiļradē centies atainot vēsturiskus notikumus ar dokumentālu precizitāti, kā arī ievīt dēku elementus. Miris 1964. gada 1. janvārī Portlendā, atdusas Belkresta piemiņas parka kapsētā Seilemas apkaimē.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.

Eduards Kasparsons-Avots (1898-1943)

Bauskas pilsētas galva

Eduards Kasparsons dzimis 1898. gada 18. maijā Aizkraukles pagastā. Būdams skolotājs, 1924. gadā nodibināja Bauskas pilsētas pamatskolas Jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņu. Bija pazīstams kā enerģisks pašvaldības un sabiedriskais darbinieks. Bija Bauskas 13. aizsargu pulka rotas komandieris un ilgus gadus pildīja pulka adjutanta pienākumus, par ko saņēmis 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Par pilsētas galvu kļuva pēc 1934. gada 15. maija, kad amatu uzticēja iekšlietu ministrs. Eduarda Kasparsona laikā uzplauka pilsētas saimniecība - sakārtots ielu segums, iestādīts 15. maija parks Ķirbaksalas teritorijā un par K. Ulmaņa ziedojumu uzbūvēts stadions. Sekojot aicinājumam latviskot uzvārdus, Kasparsonu ģimene izteica vēlmi būt Avoti. Eduards Kasparsons – Avots pilsētas galvas amatā atradās līdz 1940. gada jūnijam. Padomju okupācijas laikā atbrīvots no amata. Pienākumus atsāka pildīt vācu okupācijas laikā 1941. gada vasarā līdz slimības saasinājumam. Devies mūžībā 1943. gadā.

Maijs Bauskā pirms 100, 90 un 80 gadiem. Ruhocka, A. "Bauskas Dzīve" 01.06.2018.; Bauskas CB novadpētniecības mape "Politika: ministri, politiķi, deputāti, diplomāti, vietvara"