Novadnieku enciklopēdija

Katra novada bagātība ir ļaudis, kuri tajā dzīvo. Iespējami pilnīgāk ir jāapzina tos cilvēkus, kuri ar savu darbu un dzīvi saistīti ar Bauskas, Iecavas, Rundāles, Vecumnieku novadiem, nešķirojot vai šis cilvēks ir populārs visā pasaulē vai Latvijā, vai arī tikai savā dzimtajā pagastā – galvenais ir viņa devums savam ciemam, pagastam, novadam, pilsētai. Bauskas Centrālās bibliotēkas Novadnieku enciklopēdija – apkopo ievērojamu novadnieku biogrāfijas un tajā līdzās cits citam sastopami dažādos gadsimtos dzīvojuši un dažādus darbus strādājuši cilvēki, kuriem kopēja bijusi piedzimšana, dzīve vai darbs šajos novados.
Darba procesā tiek atrasti arvien jauni mazāk zināmi un pavisam nezināmi novadnieki. Pamazām ar šo materiālu tiek iepazīstināti bibliotēku lietotāji, nodrošināta tā pieejamība internetā. Patlaban tajā apkopoti ap 400 ievērojamu cilvēku vārdi. 

KKF atbalsts

Kultūrkapitāla fonda atbalsts

Novadnieki pēc alfabēta

A B C D E F G H I J K L M N O P R S T U V Z

Novadnieki

Kopējais ierakstu skaits:304

Leo Bergmanis

Zemkopis

Zemkopis, virsleitnants. Dzimis 1895. gada 15. oktobrī Svitenē. Beidzis zemkopības skolu Jonišķos. Lauksaimniecības instruktors. Krievu armijā iesaukts 1915. gada augustā, dienējis 12. Sibīrijas strēlnieku pulkā, pēc tam Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā Tērbatā. 1916. gadā beidzis 1. Kijevas praporščiku skolu. 1917. gada sākumā pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. Kā izlūku komandas priekšnieks piedalījies kaujās pie Rīgas un Siguldas. Apbalvots ar Annas IV šķ., Staņislava III šķ. ordeņiem, 1917. gadā saņēmis Jura krusta IV šķ. 1919. g. pusotru mēnesi bijis mobilizēts arī Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 10. jūlijā, piedalījies cīņās pret bermontiešiem pie Bolderājas un Torņakalnā, Līvbērzē un pie Dobeles. Par kauju nopelniem Bolderājā paaugstināts par virsleitnantu. Austrumu frontē ievainots. 1920. gada 12. janvārī Latgalē, pie Jaundekšņu sādžas, būdams rotas komandieris, pēc savas ierosmes ar 9 kareivjiem devās ienaidnieka aizmugurē, zem spēcīgas uguns apgāja pretinieka labo spārnu, tad straujā triecienā ielauzās Jaundekšņu sādžā. Par spīti ievainojumam krūtīs, neatstāja ierindu; ar sādžas ieņemšanu sekmēja ienaidnieka sakāvi šajā frontes iecirknī un daudzu gūstekņu saņemšanu. 8. Daugavpils kājnieku pulka virsleitnants. Pēc brīvības cīņām turpinājis dienestu Sapieru bataljonā. 1924. gada 31. janvārī atvaļināts slimības dēļ. Dzīvojis Jelgavā. Bataljona komandieris 13. Bauskas aizsargu pulkā. 1927. gada janvārī atgriezies armijā, dienējis 7. Siguldas kājnieku pulkā, sasniedzis kapteiņa pakāpi. Mainījis uzvārdu uz KALNIETIS. Dienestu turpinājis arī 1940-1941. gadā. Kritis kaujā pret vāciešiem 1941. gada jūlijā pie Stāmerienas.

Novadpētniecības personāliju mapes CB; Enciklopēdija "Es viņu pazīstu", 1939; Datu bāze-Lāčplēša kara ordeņa kavalieri www.lkok.com;


Eduards Bergs

Lāčplēša ordeņa kavalieris

Dzimis 1888. gada 1. maijā Lodes pagastā, "Pēpās". Zemkopis. Krievu armijā iesaukts 1914. gadā, piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķ. Atvaļināts 1917. gada beigās. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 18. februārī, piedalījies visās Vidzemes artilērijas pulka cīņās. 1919. gada 21. novembrī pie Rundāles, kad vācieši mēģināja izlauzties uz Bausku, Bergs ar sava lielgabala uguni piespieda bermontiešus bēgt, atstājot kaujaslaukā ieročus un citas trofejas. Atvaļināts 1921. gada martā. Lauksaimnieks Lodes pag. "Pēpās". Otrā pasaules kara beigās sieva ar bērniem emigrējuši uz ārzemēm (pazuduši). E.Bergs palicis savās mājās veselības stāvokļa dēļ. Miris 1946.gada 15.februārī Rūjienā. Apbedīts Rūjienas Bērtuļa kapos (kapa vieta nav saglabājusies).

Enciklopēcija "Es viņu pazīstu", 1939; Datu bāze-Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗi www.lkok.com


Andrejs Bērziņš

Lāčplēša ordeņa kavalieris

Dzimis 1891. gada 6. decembrī Vecumnieku pagasta "Vecmuižās". Pirmā pasaules kara laikā dienējis 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, piedalījies Ziemassvētku kaujās, cīņās pie Ložmetējkalna. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 5.augustā. 7.Siguldas kājnieku pulka sastāvā cīnījies pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1919. gada 21. novembra uzbrukumā Jelgavai pie Ozoliņu mājām, Svētes upes krastā Bērziņš ar savu ložmetēju vairākkārt atsita ienaidnieka uzbrukumus, tā sekmēdams mūsējo virzīšanos uz priekšu. Atvaļināts 1920.gada 24.decembrī. Zemkopis Vecumnieku pagasta "Mālzemniekos". Pēc Otrā pasaules kara dzīvojis Vecumnieku pagasta mājās "Brūveri", invalīds; mūža pēdējos gados dzīvojis Vecumnieku pagasta "Bērziņos". Miris 1981. gada 22. oktobrī. Apbedīts Vecumnieku pagasta Centra kapos.

Enciklopēdija "Es viņu pazīstu", 1939; Latvijas valsts apbalvojumi un Lāčplēši; Datu bāze - Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗi www.lkok.com.


Alfrēds Bertušs

Veterinārārsts

Veterinārārsts, mikrobiologs. Dzimis 1849. gada 23. novembrī Bauskā. Mācījies Bauskas pilsētas skolā. Jau jaunībā nolēmis mūžu veltīt dzīvnieku ārstēšanai. 1877. gadā pabeidz Tērbatas Veterinārijas institūtu. Kopš 1884. gada dzīvo Pēterburgā, nododas zinātniskajam darbam. Viņa lielā mīlestība ir zirgi. Sarakstījis vairākas grāmatas par dzīvnieku lipīgajām slimībām. Miris 1890.gada 12. aprīlī. Savu bojāeju izraisa pats, drosmīga zinātniskā pētījuma laikā. Apglabāts Jaunsvirlaukas kapos.

Bauska: Vietas un laika grāmata, 1990


Kārlis Berķis

Lāčplēša ordeņa kavalieris

Lāčplēša ordeņa kavalieris. Ievērojamā ģenerāļa Krišjāņa Berķa brālis. Dzimis 1883. gada 4. janvarī Ceraukstes pagastā. Beidzis Bauskas pilsētas skolu. 1902. gadā iestājies Kazaņas junkuru skolā. 1905. gadā paaugstināts par apakšpraporščiku, iedalīts 153.Baku kājnieku pulkā. Līdz Pirmajam pasaules karam sasniedzis štabskapitāna pakāpi. 1914.gada oktobrī pārcelts uz 239.Konstantinopoles kājnieku pulku, kur ir kapteinis un rotas komandieris. 1916. gada janvārī kā rotas komandieris pārgājis uz 7.Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku. 1917. gadā tādā pašā amatā vada 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulku. 1917. gada 31. jūlijā iecelts par 440.Buguruslanas kājnieku pulka komandieri, 18. oktobrī - par 138.Ohtas kājnieku pulka komandieri. 1917. gada decembrī no armijas aizgājis, dzīvojis Smoļenskas un Kalugas guberņu latviešu kolonijās, zemkopis. 1919.gada aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, satiksmes priekšnieks Ukrainā, 22.augustā pārgājis uz Deņikina armiju, ieskaitīts Kijevas virsnieku bataljonā. 1920. gada februārī veselības stāvokļa dēļ atvaļināts, oktobrī iestājies ģenerāla Vrangela armijā. Apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, Jura krusta IV šķ., Jura Zelta ieroci. 1916. gadā 21. un 22. jūnijā pie Katrīnmuižas spēcīgā ienaidnieka ugunī Berķis ieņēma vāciešu pozīcijas, sagūstīja 2 virsniekus un 40 kareivjus, ieguva daudzas trofejas, tā sekmēdams uzvaru visā kaujā. 1921. gada janvārī atgriezies Latvijā. 28.janvārī iestājies Latvijas armijā, ir bataljona komandieris 8.Daugavpils kājnieku pulkā. 1923. gadā pārcelts par Bauskas apriņķa priekšnieku, 13.Bauskas aizsargu pulka komandieris. 1929. gadā devies uz Franciju, strādājis, studējis. Pēc atgriešanās Latvijā neatkarības pēdējos gados Rīgas pilsētas Diskonta bankas direktors un valdes loceklis. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīta ģimene, pats izvairījies no represijām. 1944. gadā aizbraucis uz Vāciju, kur pēc kara miris (datums nav zināms).

Enciklopēdija "Es viņu pazīstu", 1939; Datu bāze-Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗi www.lkok.com


Krišjānis Berķis

Ģenerālis

Ģenerālis, armijas komandieris. Dzimis 1884. gada 26. aprīlī Bauskas apriņķa Īslīces pagastā kalpa ģimenē. Sācis mācīties Kaucmindes pagastskolā. 1903. gadā beidzis Bauskas pilsētas skolu, tajā pašā gadā izturējis brīvprātīgā eksāmenu Jelgavas ģimnāzijā un rudenī iestājies Viļņas junkuru skolā. To beidzis 1906. gadā un paaugstināts par podporučiku. Pēc tam sācis dienestu 2.Somijas strēlnieku pulkā Helsingforsā, sasniedzis štabskapitāna pakāpi Pirmā pasaules kara laikā kā rotas, vēlāk bataljona komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Krievijas pierobežā. Pēc tam līdz 1917.gada jūnijam piedalījies kaujās Karpatos un Galīcijā pie Kosjuvkas, Strijas Piedalījies Brusilova uzbrukumā 1916. gadā vasarā. 1917. gada augustā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulku par bataljona komandieri. No 20. oktobra līdz 7. decembrim komandējis arī pulku. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Sasniedzis apakšpulkveža pakāpi, apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III, IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, arī ar Jura krusta IV šķ. Pēc lielinieku apvērsuma arestēts par pretošanos revolucionāru komitejai un atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc tam aizbraucis uz Somiju, bet, lielinieku vajāts, bijis spiests bēgt uz Krieviju. 1918.gada vasarā atgriezies Somijā, kad lielinieku vara tur jau likvidēta. 1919.gada februārī atstājis Somiju, ieradies Tallinā, uzņemts Ziemeļlatvijas brigādē par Rezerves bataljona komandieri, ko pats Tērbatā saformējis lielākoties no brīvprātīgajiem. 18. maijā bataljons pārdēvēts par 2.Cēsu kājnieku pulku. No 20. maija cīnījies pie Rūjienas pret lieliniekiem, jūnijā - pret Landesvēru un Dzelzsdivīziju pie Cēsīm un Raunas. Pēc vāciešu sakaušanas 6. jūlijā savu karaspēku ievedis Rīgā, kur abas mūsu armijas - Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāde - savienojās. Par šo kauju nopelniem Berķis paaugstāts par pulkvedi. 1921.gada septembrī Satversmes Sapulce pieņēma likumu, ka 22. jūnijs uzņemams svinamo dienu skaitā kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. 1919. gada 6. augustā Berķis tika iecelts par 3.Latgales divīzijas komandieri. Apbalvots Ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) III šķ. par to, ka bermontiešu uzbrukuma laikā personiski vadīja savu divīziju kaujā, bez sevišķiem zaudējumiem ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, tā likdams pamatu Rīgas, Zemgales un Kurzemes atbrīvošanai. Izšķirošajās kaujās par Rīgas atbrīvošanu no 3. līdz 11. novembrim komandēja lielāku kaujas grupu Rīgas rajonā, izcīnīja niknas kaujas pie Priedaines, Bulduru tilta un gar Lielupi, atbrīvojot Jūrmalu. Tam sekoja Jelgavas un Tukuma ieņemšana un bermontiešu aizdzīšana pāri Lietuvas robežām. 1919. gada decembrī Berķis ar savu divīziju ieradās Latgales frontē posmā no Igaunijas robežas līdz Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa līnijai. Vadīja mūsu karapulkus līdz Latvijas galīgai atbrīvošanai. 1927.gadā par kauju nopelniem cīņās pie Cēsīm un pret bermontiešiem apbalvots ar LKO II šķ. un pret lieliniekiem, ar LKO I šķiras ordeni. 1925. gada 22. jūnijā paaugstāts par ģenerāli. Līdz 1934. gadam 3.Latgales divīzijas komandieris, no 1934. gada 2.Vidzemes divīzijas komandieris, visu apgabalu garnizonu priekšnieks. Domes loceklis. 1934. gadā iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1940. gada aprīlī-jūnijā kara ministrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni I, II šķ., Viestura ordeņa I šķ., Francijas Goda Leģiona ordeni, Igaunijas Brīvības krusta I šķ. 2.pak., Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordeni, Lietuvas kara ordeņa "Vytis" I šķ. 3.pak., Aizsargu Nopelnu krustu. Piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. 1940. gada jūnijā devies trimdā uz Somiju, pēc tam atgriezies Latvijā. 1940. gada 30. septembrī deportēts uz Krieviju, 1941. gada 23. jūnijā arestēts. Miris Permas cietuma slimnīcā 1942. gada 29. jūlijā.

Enciklopēdija "Es viņu pazīstu", 1939; Latvijas valsts apbalvojumi un Lāčplēši; Datu bāze - Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗi www.lkok.com


Milda Bērziņa

Aktrise

Dzimusi 1901. gada 4. februārī Bauskā, mūziķu ģimenē. Pirmā Pasaules kara laikā kopā ar vecākiem dodas bēgļu gaitās uz Krieviju. 1917. gadā ģimene atgriežas Latvijā. Piedalījusies Aspazijas "Zaudēto tiesību" izrādē Jelgavas teātrī. Iesaistījusies Ventspils teātra darbā, mācījusies Latvijas dramaturģijas kursos, taču tos nav beigusi. 1923. gadā M.Bērziņu aranžējis Nacionālais teātris Zentas lomai "Zvejnieka dēlā", taču pakāpeniski izveidojusies par raksturlomu tēlotāju.1944. gadā dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. 1950. gadā pārceļas uz Kanādu, viena no latviešu nacionālā teātra dibinātājām Toronto. Vadījusi Toronto latviešu sestdienas ģimnāziju, mācījusi jauniešus mīlēt latviešu literatūru. Mirusi 1987. gada 24. novembrī Kanādā.

V. Hausmanis Latviešu aktieri trimdā, 1996


Andrejs Bezdelīga

Lāčplēša ordeņa kavalieris

Dzimis 1898. gada 6. jūnijā Vecsaulē. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada pavasarī, piedalījies visās 4.Valmieras kājnieku pulka kaujās. Dižkareivis 4.Valmieras kājnieku pulkā. 1919. gada 12. augustā Latgalē izlūkgājienā uz Podubnas muižu sadursmē ar lieliniekiem Bezdelīga Andrejs ar labi tēmētu uguni apklusināja pretinieka ložmetēju un pēc tam atņēma to. Atvaļināts 1922. gada 1. maijā. Zemkopis Jaungulbenes pagasta Vīksnēs. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Latvijas valsts apbalvojumi un Lāčplēši, R, 1996; Datu bāze - Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗi www.lkok.com


Kārlis Bīlavs

Lāčplēša ordeņa kavalieris

Dzimis 1896. gada 18. septembrī Misas pagasta "Bīlavās". Zemkopis. Mācījies ģimnāzijā Bauskā. 1915. gadā brīvprātīgi iestājies Krievu armijā. Beidzis mācības un iedalīts 3.Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi, bijis vada komandieris. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 24. jūnijā, iedalīts 3.Jelgavas kājnieku pulka 7.rotā. Piedalījies Latgales atbrīvošanas kaujās. 1920. gada 3. janvārī pie Līksnas stacijas Bīlavs Kārlis ar savu vadu zem spēcīgas pretinieka bruņuvilciena apšaudes apgāja Oglenieku sādžu un straujā triecienā to ieņēma, saņemot gūstekņus un kara trofejas. Atvaļināts 1920. gada decembrī, strādājis dzimtajās mājās, vēlāk sievastēva saimniecībā - Misas pagasta "Kliekās". Miris 1935. gada 4. aprīlī, apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Enciklopēdija "Es viņu pazīstu", 1939; Datu bāze - Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗi www.lkok.com


Vilis Biļķins

Vēsturnieks

Dzimis 1887. gada 6. jūlijā Zālītes pagasta “Kēniņos”. Beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti. Bijis skolotājs Rīgā un Jelgavā. Pētījis 13. gadsimta Latvijas vēsturi. Publicējis dokumentus, kas attēlo seno cilšu saplūšanu, veidojot latviešu tautu. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miršanas datums nezināms.

Enciklopēdija "Es viņu pazīstu", 1939


Top.LV
Valid XHTML 1.0 Strict
/* vids.lv */
briedis.lv
www.celmins.lv