Informācija par novadnieku

Krišjānis Berķis

Ģenerālis

Ģenerālis, armijas komandieris. Dzimis 1884. gada 26. aprīlī Bauskas apriņķa Īslīces pagastā kalpa ģimenē. Sācis mācīties Kaucmindes pagastskolā. 1903. gadā beidzis Bauskas pilsētas skolu, tajā pašā gadā izturējis brīvprātīgā eksāmenu Jelgavas ģimnāzijā un rudenī iestājies Viļņas junkuru skolā. To beidzis 1906. gadā un paaugstināts par podporučiku. Pēc tam sācis dienestu 2.Somijas strēlnieku pulkā Helsingforsā, sasniedzis štabskapitāna pakāpi Pirmā pasaules kara laikā kā rotas, vēlāk bataljona komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Krievijas pierobežā. Pēc tam līdz 1917.gada jūnijam piedalījies kaujās Karpatos un Galīcijā pie Kosjuvkas, Strijas Piedalījies Brusilova uzbrukumā 1916. gadā vasarā. 1917. gada augustā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulku par bataljona komandieri. No 20. oktobra līdz 7. decembrim komandējis arī pulku. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Sasniedzis apakšpulkveža pakāpi, apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III, IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, arī ar Jura krusta IV šķ. Pēc lielinieku apvērsuma arestēts par pretošanos revolucionāru komitejai un atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc tam aizbraucis uz Somiju, bet, lielinieku vajāts, bijis spiests bēgt uz Krieviju. 1918.gada vasarā atgriezies Somijā, kad lielinieku vara tur jau likvidēta. 1919.gada februārī atstājis Somiju, ieradies Tallinā, uzņemts Ziemeļlatvijas brigādē par Rezerves bataljona komandieri, ko pats Tērbatā saformējis lielākoties no brīvprātīgajiem. 18. maijā bataljons pārdēvēts par 2.Cēsu kājnieku pulku. No 20. maija cīnījies pie Rūjienas pret lieliniekiem, jūnijā - pret Landesvēru un Dzelzsdivīziju pie Cēsīm un Raunas. Pēc vāciešu sakaušanas 6. jūlijā savu karaspēku ievedis Rīgā, kur abas mūsu armijas - Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāde - savienojās. Par šo kauju nopelniem Berķis paaugstāts par pulkvedi. 1921.gada septembrī Satversmes Sapulce pieņēma likumu, ka 22. jūnijs uzņemams svinamo dienu skaitā kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. 1919. gada 6. augustā Berķis tika iecelts par 3.Latgales divīzijas komandieri. Apbalvots Ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO) III šķ. par to, ka bermontiešu uzbrukuma laikā personiski vadīja savu divīziju kaujā, bez sevišķiem zaudējumiem ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, tā likdams pamatu Rīgas, Zemgales un Kurzemes atbrīvošanai. Izšķirošajās kaujās par Rīgas atbrīvošanu no 3. līdz 11. novembrim komandēja lielāku kaujas grupu Rīgas rajonā, izcīnīja niknas kaujas pie Priedaines, Bulduru tilta un gar Lielupi, atbrīvojot Jūrmalu. Tam sekoja Jelgavas un Tukuma ieņemšana un bermontiešu aizdzīšana pāri Lietuvas robežām. 1919. gada decembrī Berķis ar savu divīziju ieradās Latgales frontē posmā no Igaunijas robežas līdz Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa līnijai. Vadīja mūsu karapulkus līdz Latvijas galīgai atbrīvošanai. 1927.gadā par kauju nopelniem cīņās pie Cēsīm un pret bermontiešiem apbalvots ar LKO II šķ. un pret lieliniekiem, ar LKO I šķiras ordeni. 1925. gada 22. jūnijā paaugstāts par ģenerāli. Līdz 1934. gadam 3.Latgales divīzijas komandieris, no 1934. gada 2.Vidzemes divīzijas komandieris, visu apgabalu garnizonu priekšnieks. Domes loceklis. 1934. gadā iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1940. gada aprīlī-jūnijā kara ministrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni I, II šķ., Viestura ordeņa I šķ., Francijas Goda Leģiona ordeni, Igaunijas Brīvības krusta I šķ. 2.pak., Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordeni, Lietuvas kara ordeņa "Vytis" I šķ. 3.pak., Aizsargu Nopelnu krustu. Piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. 1940. gada jūnijā devies trimdā uz Somiju, pēc tam atgriezies Latvijā. 1940. gada 30. septembrī deportēts uz Krieviju, 1941. gada 23. jūnijā arestēts. Miris Permas cietuma slimnīcā 1942. gada 29. jūlijā.

Enciklopēdija "Es viņu pazīstu", 1939; Latvijas valsts apbalvojumi un Lāčplēši; Datu bāze - Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalieŗi www.lkok.com


Iet atpakaļ

Top.LV
Valid XHTML 1.0 Strict
/* vids.lv */
briedis.lv
www.celmins.lv