Informācija par novadnieku

Lūcija Zamaiča (1893-1965)

Rakstniece

Dzimusi 1893. gada 26. februārī Vecsaules pagasta "Lielerķenos". Mācījusies meiteņu skolā Bauskā, Jelgavas tirdzniecības skolā un V. Olava komercskolā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā dzīvo Arhangeļskā (Krievija), strādājot par skolotāju latviešu bēgļu skolā un par bibliotekāri. Publicējas no 1917. gada. Dzejoļu krājumi "Mana dvēsele" (1917), "L'intérieur" (1920), "69°33'11 ziemeļu platumā" un "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (abi 1923), "Mīlas kontrabanda" (1931) u.c. Rakstījusi arī dzejprozu, romānus. Skandalozu slavu sagādāja garie stāsti "Līvijas dienas grāmata" un "Čigāns un trīs dāmas" (abi 1924). Stāsti ar asprātīgiem sižetiem, vietumis erotiski, dažādu aprindu sieviešu tēlojums, rādot to dzīves bezjēdzību. Īpaši referēts "Pilsoniskā sieviete laulībā un sabiedrībā" (public. "Rīgas Ziņas", 17-19.I (1925)), vēršoties pret pilsonisko laulību, kas, atbrīvodama sievieti no darba, noved to pie prostitūcijas. Dzīvojusi Francijā, Itālijā, Alžīrijā, no 1927. gada pastāvīgi Rīgā. 1940. gadā Zamaiča bijusi Bīriņu atpūtas nama vadītāja. Vācu okupācijas laikā apcietināta,deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā (1941). Pēckaru gados nepublicējas. Nepublicētie un pagrīdes presē ievietotie dzejoļi apkopoti krājumā "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (1978), 50 mīlas dzejoļi grāmatā "Te, kas saule" (2000). Mirusi 1965. gada 17. janvārī Rīgā, atdusas Meža kapos.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003; Latvijas Enciklopēdija 5. sēj. (RO-Ž). Rīga: SIA "Valērija Belokoņa izdevniecība", 2009


Iet atpakaļ