Jānis Grīns (1890-1966)

Rakstnieks, žurnālists

Dzimis 1890. gada 23. martā Biržu pagasta Ziedu mājās. Rakstnieka Aleksandra Grīna brālis. Mācījies Biržu pagastskolā, Jēkabpils pilsētas skolā. Ieguvis mājskolotāja tiesības (1908). Skolotājs Bauskas, Cēsu un Rūjienas, Rīgas proģimnāzijās (1908-1919). Literārās darbības sākumā rakstījis dzejoļus. Pirmā publikācija laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" (1909). Sekojuši dzejoļu krājumi "Pirmdiena" (1911) un "Rožu ugunī" (1914). Lasāma romantiska mīlas un dabas lirika. Pievērsies arī vēsturiskām balādēm. Viencēlienu "Glābts gods" (1912) un "Imperfectum" (1920) autors. Darbojies laikrakstā "Latvijas Kareivis" un "Latvis" (1921-1923). Beidzis LU Tautsaimn. un tiesību zin. fak. (1925). Izdevniecības a/s "Valters un Rapa" direktors (1925-1937), grāmatu veikala vadītājs (1941-1944). Nodibinājis un vadījis žurnālu "Daugava" (1928-1938). Kopā ar Valdi Grēviņu sarakstījis novatorisku dēku romānu "Latvijas karalis jeb Cilvēks, kam visi parādā" (1928). Kopā ar Jāni Ezeriņu 30. gados sarakstījis vairākas lasāmgrāmatas un ābeces. Periodikā publicējis daudz recenziju par literatūru un teātri. Nacionālā teātra direktors (1937-1940). Devies trimdā uz Zviedriju (1944), kur bijis redaktors laikrakstā "Latvju Ziņas", neilgu laiku atjaunojis žurnālu "Daugava". Publicējis sarkastisku un traģisku stāstu krāj. par trimdas aktualitātēm "Dadzīvotāji rezonē" (1951) un krāj. "Trīs leģendas" (1960). Memuāra "Redaktora atmiņas" autors (1968). Pseidonīmi: Ģederts Zars, Roscijs, Zenķis u.c. Miris 1966. gada 25. februārī Stokholmā.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 739 lpp.