Vasara neiet uz otru pusi, vasara šobrīd ir savā labākajā vecumā! Tur jūra met vilni un ceļš - līkumu. Tur virmo vasaras gaiss, un smaržo kumelītes. Bauskas Centrālās bibliotēkas Interneta lasītavu augustā rotā Austras Galvanovskas fotoizstāde.

Izstādes autore par sevi raksta tā: "Esmu Austra no Vecumniekiem. Lielāko mūža daļu pavadīju pierīgā un jau agrā bērnībā zināju, ka būšu dziedātāja un skolotāja. Ar bērnišķu prieku, neapzināti izbaudīju iespēju būt kustībā dabas tuvumā - vasarās turpat pāri ielai no rīta līdz vakaram peldoties piemājas dīķī, ar draugiem rīkojot sacensības, skrienot tam apkārt, vai ziemās, piesarkušiem vaigiem, turpat slidojot un spēlējot hokeju. Loģisks turpinājums šādam dzīvesveidam likās iestāšanās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Vēl studiju laikā, radošā aicinājuma saukta, sāku dziedāt Babītes pagasta jauktajā korī “Atskaņa”. Pēc neilga laika iestājos korī “Maska”, kur dziedu vēl šobrīd. Jau vairākus gadus dzīvoju Vecumniekos, ikdienā braucu uz darbu Rīgā, bet Misā kopā ar ansambli “Vēja Meitas” izkopjam iekšējo dziesmas izjūtu, jo prieks skaisti dalīties dziesmā ir mūsu vadmotīvs.

Bet kur tad paliek fotografēšana? Tā patika vienmēr kaut kur klusiņām ir bijusi, ik pa brīdim labvēlīgos apstākļos (lai gan visbiežāk pa rokai ir telefons) iznirstot virspusē un rezultējoties kādā skaistā kadrā, kuru gribas parādīt citiem un sacīt - re, cik daba ir brīnišķīga! Tā ir milzīgs resurss un prieka avots jebkurā gadalaikā. Tikai jāgrib tam pieskarties lai kur tu atrastos, lielā pilsētā vai uz meža takas. Būt dabā ir mana mīļākā nodarbe un Ceļi, ko staigāju, tai skaitā svētā Jēkaba ceļa posmi Latvijā un ārvalstīs, ir kā atslēdziņa uz jaunu apvārsni, kas palīdz saskatīt un saklausīt kaut kur tur... aiz un iekš… iespējams, radošums ir ķermeņa un gara simbiozes auglis. Kā domājat Jūs? Pašreiz, lai varētu pilnvērtīgāk atspoguļot dabas valodu un tās dāvanas, un ne tikai to, praktiski apgūstu fotografēšanas mācību kursu."

Paldies Austrai, ka dalās tajā, kā raugās uz pasauli!